DAŽI VĀRDI NO LATVIEŠU JURISTU APVIENĪBAS PUSES…

Šobrīdējā laikposmā mums tautiešiem ir visai sarežģīti saglabāt tās vispārcilvēciskās un cilvēciskās vērtības, par kurām ir iestājušies mūsu senči, it sevišķi, ja vēsturiskie notikumi pēdējos gadu simtos nerit dabiskā veidā.
Latvijai iesoļojot materiāli bagātajā impērijā Eiropas Savienība, kā viens no pamatmērķiem tika likta priekšā materiālā bagātība, kuras cena tagad ir banku paaudžu kredīti. Gribējām dzīvot materiāli bagāti tagad, nemainot savus netikumus uz tikumīgām, tradicionālām un nacionālām vērtībām. Baidoties no biedru statusa, ārēji kļuvām par kungiem un dāmām ar kalpa dvēselēm spēlmaņu naktī, tagad izeju meklējam draugos un kolēģos.
Vai šobrīd ir nozīme kaut ko darīt publiskajā telpā, ja medijos dominē materiāli bagātā pasūtītāja vēlme mainīt varoņu jēgu, kad „labāk” skaitās uzsaukt Tele 2 dzeramo viltus meteorīta atnākšanai? Domājam, ka šis laiks ir sijāšanas, šķirošanas laiks, kad Latvijā dzīvojošie ļaudis nošķirsies divās daļās. Nacionāli domājošie cilvēki, tautieši dzīvos vienu dzīvi, bet patērētāji, dzīves baudītāji un likteņa izaicinātāji dzīvos citu, radikāli pretēju mušiņu viendienīšu eksistences dzīvi.
Ko darīt, lai cilvēkiem dzīvot netraucētu uzdzīvotāju, Tele 2 lēto „varoņu” publika? Pirmām kārtām, ir pašiem sev jāatzīst, ka mūsdienu demokrātija ir attiecināma tikai uz patērētāju, ļaužu kopienu, bet uz tautiešiem strikta sakārtotības hierarhija, paražu, tradīciju veidā, par mērķi izvirzot garīgo bagātību. Otrām kārtām viens no tautiešu uzdevumiem ir aizstāvēt taisnību, nostāties taisnības pusē, lai arī kāda lēmumu izvēles iespēja tiktu piedāvāta. Lai aizstāvētu taisnību, pilnībā ir jāmaina tiesībsargājošās institūcijas, it sevišķi tiesu sistēma, kā to vēsturiski ir jau darījuši daudzi valstu vadītāji. Trešām kārtām tautiešiem ir jāatgriežas savās garīgajās mājās, paradīzes dārzā no mežonīgajiem rietumu džungļu mežiem, atjaunojot senču druīdisko kultūru, dabiskās tiesības un filosofiju.
Dakotas indiāņiem ir gudrības recepte mūsu garīgi un tagad jau arī materiāli nabadzīgajai Latvijas Republikai: „Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost!” Līdz ar to nav nozīmes pārliecināt patērētāju un noziedznieku kontingentu par pretējo, ka beigts zirgs nav jāatdzīvina, vai arī nav jāliek kopā divi beigti zirgi, kuri veidos vienu dzīvu zirgu. Svarīgi ir nodalīt šo destruktīvo beigto zirgu atdzīvināšanas politiku no sabiedrības ar augstu kultūras apziņu, pašorganizētību. Pirmos vadīs „Pozitīvās” tiesības likumu, kodeksu, regulu un noteikumu veidā, dodot katram indivīdam iespējas patvaļīgi interpretēt šīs normas, otros vadīs tautas nerakstītie garīgie dabas likumi, principi, ētika un morāle. Būt nodalītam no kopējās biomasas, patērētājiem un ļaudīm nav jābaidās, bet drīzāk tas ir prieka, laimes stāvoklis, ka spēsi reiz dzīvot, sajūtot drauga, darba biedra plecu, būt nelielai daļiņai no kolektīvās apziņas.
Mūsu novēlējums tautiešiem būtu, atcerēties, ka beigto zirgu indivīdu mākslīgā kopiena reiz beigs eksistēt, jo tā sen jau ir atzīta par dabai, cilvēcei nederīgu, ārā metamu produktu. Arī šis komercializācijas un materiālisma murgs reiz beigsies un būs jauna brīva vieta citu māju celšanai uz citiem garīgajiem pamatprincipiem!

Veiksmi mūžīgā sevis sakārtošanas darbā,
ar cieņu pret tautiešiem un dienas gaismas nesējiem,
Māris Bērziņš
(Latviešu juristu apvienības
valdes priekšsēdētājs